Ceļš ar tēju
Tu nonāc vietā, kas aicina svinēt šo mirkli. Tu apsēdies un atmet steigu, klausoties, kā pamazām uzvārās ūdens. Telpu lēnām piepilda ūdens skaņas un tu jūti, kā smaržas atmodina tavas maņas. Tavās rokās nonāk bļodiņa ar siltu tēju, kas augusi saskaņā ar dabu un novākta pēc labākajām tradīcijām. Ar katru tējas malku rīta migla, pēcpusdienas saule, veldzējošs lietus un kalnu vējš ieplūst tavā ķermenī. Tu ļaujies tējas enerģijai. Tā mudina atslēgties no visa, kas bijis, un atbrīvo vietu tam, kas tikai vēl būs. Tā vada un rāda. Esi kluss, vēro savas domas, meditē uz savām sajūtām. Atpazīsti savas emocijas. Ielaid dabas elpu sevī un atrod iedvesmu pilnīgā tukšumā. Un... kad tējas bļodiņa būs tukša, tava sirds būs pilna!
Šis būs ļoti personisks stāsts par tēju. Es vēlos, kaut spētu sevi nolikt malā un runāt tikai par tēju kā medicīnu un par tējas ceremoniju kā ikdienas praksi, tomēr es esmu tikai students tūkstošiem gadus senai tradīcijai, un spēju tikai dalīties savā pieredzē un, cerams, kādu dienu arī tējā ar tevi.
Tēja kā medicīna
Tēja ir senākais cilvēkam zināmais dzēriens, kas lietots kā medicīna gadu tūkstošiem. Bļodiņulauskas ar tējas koku zīmējumiem uz tām, kā arī pārakmeņojušies tējas koka sakņu atradumi datēti kā 6 000 gadu veci. Bet iespējams, mūsu drudzība ar tēju sākās vēl krietni vien senāk. Šobrīd tas ir visvairāk patērētais dzēriens pasaulē (uzreiz aiz ūdens), dažādiem avotiem minot pat ap 3 miljardiem izdzertām tējas tasītēm dienām. Lai arī mums ir ierasts par tēju saukt it visu, kas apliets ar karstu ūdeni, šoreiz runāsim par tēju, kas gatavota no tējas koka (camellia sinensi) lapām. Tā ir viena no galvenajām sugām (tomēr ne vienīgā), no kuras iegūst tēju, lapas novācot un pārstrādājot baltajā, dzeltenajā, zaļajā, oolong, sarkanajā, melnajā un puerh tējā. Tējai piemīt īpašība mums likt sajusties mierīgiem, bet apzinātiem, kas ir dabīgais mūsu esības stāvoklis. Tas ļauj mums it kā no malas paraudzīties uz pieredzēto. Tēja spoguļo dziedina mūsu sajūtoas un ļauj pārvietoties dzīvē ar lielāku skaidrību tuvāk mūsu patiesajam mērķim. Tā ļauj mums attīstīt lielāku emocionālo inteliģenci un sevis apzināšanos, lai pārvaldītu stresu, trauksmi un citus pilsētu radītos spiedienus.
Vēsturiski tēja bija viens no augiem, kas lietots cilvēka enerģijas līdzsvarošanai. Šo enerģiju sauc par “shen” un tā savieno mūs ar dabas un kosmisko enerģiju. Tēja tika pasniegta kā ikdienas shen toniks, kurš veicina meditatīvu stāvokli, relaksē un uzlabo pašsajūtu un palīdz garīgajā izaugsmē. Vieni no pirmajiem ķīniešu rakstiem, kas piemin tēju, vēstīja, ka tēja tika lietota lai “izgaismotu acis”. Rakstos minēts, ka kosmiskajai enerģijai, tātad shen, savienojoties ar sirdi, iemirdzas acis. Tāpēc budistu un daoistu viedie parasti tika attēloti ar mirdzošām acīm.
Tējas ceremonija aicina vienkārši būt ar sevi un tēju un baudīt, neuzstādot mērķus šim mirklim. Atslēgt vienmēr skrienošo prātu un vienkārši būt. Atslēgt vērtējošo prātu, kas visu mēģina sadalīt “labāks” un “sliktāks” kategorijas, un kuram tādējādi nekad nav taisnība. Ja mēs noliksim desmit gramus pašas dārgākās tējas un desmit gramus zemākās kvalitātes tējas uz meža grīdas, tie kļūs par divdesmit gramiem dubļu. Ne kukaiņiem, ne vardēm, ne saulei, lietum un kokiem neinteresēs, kura mūsuprāt bija “labākā” tēja. Tēja aizskalo prāta radītās pretenzijas. Ir tikai daba tējas bļodiņā un mēs, bez mērķa. Mana satikšanās ar tēju...
Mana pirmā tikšanās ar tēju bija 8 gadus atpakaļ Joshua Tree tuksnesī Kalifornijas štatā, kur kopā sanāca vairāk kā 200 sieviešu no visas pasaules, lai apmainītos dažādu tautu zināšanām un tradīcijām. Tā bija mana pirmā reize tuksnesī un es nolēmu doties saullēkta izpētes pastaigā, pirms iesilst diena un tveice atņem jebkādas iespējas pārvietoties ārpus nepieciešamības robežām. Sveicinot tūkstošiem gadu senus milzu akmeņus un skatoties, kā Joshua koki kaktusu formā stiepjas augstu debesīs pretim saulei un jaunai dienai, es pamanīju saujiņu meiteņu pulcējamies zvanu teltī. Tas bija viens no tiem momentiem, kuru vēlāk klišejiski gribējies raksturot ar teicienu: “Tas, ko tu meklē, meklē arī tevi.” Mana interese par teltī notiekošo bija daudz spēcīgāka par ierasto ziemeļnieka atturību un iešanu tur, kur es neesmu aicināta. Tā nu es rīta agrumā, joprojām savā pidžamā, pielavījos pie telts, pavēru mazu šķirbiņu un... protams, tikupamanīta un aicināta pievienoties. Es apsēdos un pēc pāris meditatīviem mirkļiem attapos ar to izšķirošo tējas bļodiņu rokās. To, kas sadala manu dzīvi pirms un pēc. Katrs tējas malks veda mani dziļāk atpakaļ pie sevis, ļaujot atcerēties manu īsto būtu un to, ka nekad neesmu viena, bet gan daļa no lielā kosmosa, daļa arī no tevis. Tas bija kā saņemt lielu, mīlestības pilnu apskāvienu, kas tur vienmēr ir mani gaidījis. Tas bija kā pārnākt mājās. Turpmāk es katru rītu cēlos līdz ar sauli un skrēju pidžamā un tējas telti, lai dienu iesāktu ar tējas ceremoniju. Un nākamajā gadā atgriezos tajā pašā kompānijā, tikai jau sarkankoku mežos, lai līdz ar visu citu, atkal nodotos tējas meditācijai. Tomēr, lai arī šī prakse bija aizskārusi manu dziļāko būtību, tas bija ilgs ceļš, līdz es pati sāku praktizēt tējas ceremonijas savā ikdienā. Es biju gatava ceļot pāri pusei pasaules, lai dzertu tēju kopā ar savu tējas draudzeni, bet nejutos pietiekoši zinoša tūkstošiem gadu senajā praksē, lai uzsāktu savu ceļu. Man likās, ka tā būs necieņa pret šo tradīciju, to piekopt bez iedziļināšanās un tās izprašanas. Līdz kādā pilnmēness naktī, burājot pa Meksikas lagūnām Karību krastos, tējas draudzene sasita roku, un nākamais rīts atnesa ar atklāsmi, ka viņa nevar pacelt pat tējas podiņu. Bija pienācis mans laiks. Es apsēdos, paklanījos tējai un lūdzu, lai tā vada mani. Un satiku tēju otro reizi, beidzot caur savā rokām. Katra servētā tasīte, katrs tējas malks raisīja prieka pilnas asaras un atklāsmi, ka patiesībā ne jau perfekti atstrādātas kustības, bet vēlme būt mierā ar sevi un tēju, ir tas, kas no svara.
Uzaugot laukos, es vienmēr biju tuvās attiecībās ar dabu un tās cikliem un dziļi kaut kur pakausī jutu, ka tur ārā ir kas daudz vairāk par to, ko mums skolā māca un sabiedrība runā. Šī sajūta mani noveda pie visai agrīniem garīgiem meklējumiem – dažādas meditācijas prakses, psihoterapija, Reiki mācības, dzīve Meksikas džunģļos ar visai tām piederošajām ceremonijām. Es gadiem meklēju savu ikdienas praksi, kas palīdzētu apstāties un ieklausīties sevī un pasaulē, bet šķita, ka nekas pie manis neturas. Es kaut ko uzsāku, bet tik pat ātri arī tam vairs neatradu laiku savā ikdienas grafikā. Ar tēju bija citādi. Tēja palika pie manis. Un es attapos izbrīvējot tai arvien vairāk laika. Kā tēja mani izmainīja, iedvesmoja mani mainīties tējai. Jo vairāk es sevi kultivēju, jo labāku tēju spēju servēt sev un citiem. Jo labāka mana tēja kļuva, jo labāka es pati vēlējos kļūt. Tev nav nekam jātic vai jābūt kam īpašam. Tēja tevi pieņems tādu, kāds esi un atgādinās kas tu patiesībā esi.
Tējas ceremonija
Cha Dao, tulkota kā “tējas ceļš” ir sena prakse ar no paaudzes paaudzē nodotām zināšanām.Ceremonijas pirmsākumi meklējami gadu tūkštošiem atpakaļ, bet to izkopa budistu klosteros Ķīnā un vēlāk arī Japānā. Tā sevī ietver tējas baudīšanu klusējot, ļaujot ieklausīties sevī un pasaulē, pasniedzot tēju kā medicīnu ķermenim, prātam un garam. Tas ir ceļš uz meditatīvu prātu, pretim savam patiesajam es. Ķīniešu valodā tējā ir “cha” un tās rakstības simbols sastāv no trim daļām – augšdaļa atgādina augu, vidusdaļa cilvēku un lejasdaļa koku. Tas simbolizē saikni un harmoniju starp koku un cilvēku un norāda, ka tēja kā augs sniedz cilvēkam līdzsvaru un sazemētības sajūtu. “Dao” savukārt ir filozofija, kuras principi sakņojas līdzsvarā, labvēlībā, prāta tīrībā, vienkāršībā un harmonijā ar dabu. Burtiski nozīmējot “ceļu”, dao norāda uz dabīgu lietu norišu kārtību un veidu, un dzīvošanu saskaņā ar Visuma plānu.
Cha Dao ir kalpošanas ceļš. Tējas servētājs ir tikai tējas servētājs, atstājot sevi un savu ego malā.Tējai, ne tās servētājam, šajā ceremonijā ir galvenā loma. Tas prasa darbu ar sevi, prāta tīrību un meditāciju. Tējas servētājam ir jābūt ar mieru sirdī un prātā, lai nenodotu savas emocijas vai trauksmi caur tēju pārējiem. Viens no pirmajiem tējas servēšana pamatlikumiem ir nekad, nekad nepieskarties ūdenim, ja prāts un sirds nav mierīga.
Viens no mana skolotāja mīļākajiem teicieniem vēsta: “Atvēlēt laiku un vietu meditācijai ir daļa nomeditācijas.” Tas tik ļoti labi raksturo Cha Dao, jo kādi 70% no šīs prakses noteikti ir par tīrīšanu un kārtošanu. Pēc tradīcija pirms katras ceremonijas tiek iztīrīta telpa, kurā tā notiks, sagatvojot vienu gan fiziski, gan enerģētiski. Viss, kas bijis pirms tam tiek aizslaucīts prom un dota vietajaunajam un tīrajam. Katrai tējas ceremonijai tiek sagatavoti savi ziedi vai dabas klātbūtneun no jauna saklāta vieta, tādējādi svinot tā mirkļa unikalitāti. Tāds mirklis vēl nav bijis un vairs arī nebūs. Viena tikšanās, viena iespēja. Jo vairāk enerģijas, laika un mīlestības mēs ieguldām tējasceremonijas sagatavošanā, jo spēcīgāka tā būs un jo garšīgāka būs tēja. Tas ir kā ar it visu dzīvē. Vairāk ieguldot, mēs arī vairāk saņemam atpakaļ. Paša audzēts un mājās ar mīlestību gatavots ēdiens garšos labāk un pabaros mūsu ķermeni pilnvērtīgāk, nekā veikala masu produkcijas pusfabrikāti atsildīti mikroviļņu krāsnī. Tēja ir Dao – ceļš, un jo vairāk laika mēs ieguldām šajā praksē un kultivējam sevi, jo vairāk tā transformēs mūsu dzīvi. Mēs saņemam to, ko ieliekam. Mēs novērtējam vairāk un piešķiram īpašāku nozīmi, ja esam vairāk laika pavadījušo gatavojoties.
Tā kā mēs sastāvam no ap 70% ūdens un arī tēja ir ap 99% ūdens, ūdens kvalitātei un īstumam tējas ceremonijā tā pat kā mūsu dzīvē ir pavisam īpaša nozīme. Mēs pievēršam uzmanību ēdiena sastāvam, lai gan tas veido salīdzinoši niecīgu daļu mūsu ķermeņa. Mēs dzeram plastmasā notvertu, bieži vien nedzīvu ūdeni, kas neremdina slāpes un neveldzē mūsu šūnas. Kad mēs saviem mīļajiem sakām, ka tos mīlam, mēs patiesībā sakām: “Es mīlu Tevi, ūden!” Tomēr joprojāmindējam ūdeni un piesārņojam to ar atkritumiem, pat, ja mūsu miļie ir ūdens. Ūdens, kura resursi uz zemes ir limitēti. Mēs neapzināmies, ka piesārņojot ūdeni, mēs indējam arī savus mīļotos. Tēja mūs aicina pievērst uzmanību ūdenim, uzlabot to, līdz ar to uzlabot arī mūsu dzīves kvalitāti. Mēs nevaram baudīt pašu audzētu tēju, tā pie mums neaug. Bet mēs varam ieguldīt savu enerģiju tīra ūdens ievākšanā no avota dabā. Ieguldītās domas un mīlestība, ievācot ūdeni, kas tek ārā no dabas klēpja, neizsakāmi uzlabos tējas kvalitāti un tavu ikdienu. Kā mans tējas skolotājs saka: “Lētākais un vieglākais veids kā uzlabot tējas kvalitāti ir uzlabojot lietotā ūdens kvalitāti. Jebkuru dārgāko tēju var sabojāt ar nedzīvu ūdeni, jebkuru viduvēju tēju var padarīt īpašu ar tīru un enerģētiski uzlādētu ūdeni.”
Īpaša nozīme tiek piešķirta arī pašai tējai. Turpinot gadsimtiem atpakaļ iesākto tradīciju (kas toreizbija pašsaprotama, bet šodien vairs nenāk tik viegli) ceremonijā tiek izmantota dabīgi audzēta, novākta un pagatavota tēja. Tulkojot no ķīniešu valodas to varētu saukt par “dzīvo tēju (living tea)”, kuras koks audzēts no sēklām (ne uzpotēts no zara), nav ticis mēslots, bet caur savāk saknēm uzsūcis visu to, ko augsne un apkārtējā vide sniedz. Tēju, gluži tā pat kā vīnu, veido tāsvide – zeme, kurā koks aug, klimats, pat konkrētajā vietā esošie kukaiņi un putni. Tāpēc, tieši tāpat kā vīnam, arī konkrētas šķirnes tēja nāk no konkrēta apgabala. Dabīgi augusi tēja sevi satur spēcīgāku auga enerģiju jeb “Qi”, kā to sauc austrumos. Tēja nav lieta, bet kas svēts no dabas ar visu tās enerģiju – saules staru un lietus kustību, dīgšanu un augšanu, dzīvību un nāvi. Ūdens tavā tējas tasītē (ja ievākts no avota) bija mākonis tikai nepilnas divas nedēļas atpakaļ. Arī katru reizi, dzerot tēju, tu dzer laikapstākļus. Sauli, lietu, vēju un to mijiedarbību, tējai augot. Daba vienmēr ar mums komunicē, un tēja palīdz sadzirdēt ko tā saka. Tēja ir dabas medicīna, kas palīdz ieklausīties sevī pašā un dabā. Tā palīdz mums atcerēties to, ko mēs jau zinām un kas ir mūsos, tik tā dēļ vien, ka elpojam un esam dzīvi. Tā palīdz saredzēt neparasto ikdienišķajā, tā ļauj mumssajusties pietiekamiem, sniedz harmoniju un klātbūtnes sajūtu. Lielas lietas ir veidotas no daudz mazām lietām. Kad mēs parūpējamies par mazajām lietām dzīvē, tad lielās sāk pašassakārtoties. Bet mēs bieži mazās lietas uztveram par pašsaprotamām vai aizmirstam tās novērtēt. Tēja māca saredzēt un priecāties pat ikdienišķo.
Ceremonijas nozīme mūsu dzīvēs
Tējas ceremonija ir kā dažādu elementu satikšanās dejā. Zeme, uguns, ūdens, gaiss un tējasenerģija satiekas, lai radītu vietu meditācijai un pārdomām. It viss, sākot no ūdens skaņas līdzuguns sprakšķim, ieved mūs ceremoniālās sajūtās. Tēja caur smaržu, garšu un sajūtām atgādina par mūsu dziļo saikni ar dabu. Mēs sajūtam, kā saules enerģija, kalnu gaiss un lietus ir ikkatrā tējas lapiņā, ko atmodinām ar karstu ūdeni. Lī apzīmē ceremoniju ķīniešu valodā. Ceremonijai, izkoptai gadsimtiem ilgi klosteros un pie tējas meistariem, piemīt spēks un jaudīga enerģija. Ļaujoties tai un atkārtojot to soli pa solim, mēs ienesam šo enerģiju sevī. Mēdz būt dienas, kad grūtāk saredzēt labo un novērtot to, kas ir. Ceremonijai, uzvedina atpakaļ uz šīm sajūtām, uzlādē un piepilda ar pozitīvo. Tā aicina svinēt dzīvi un atgādina par ikdienišķi labo. Tradīcijām piemīt spēks. Tās ir izkoptas gadsimtiem ilgi unnopulētas līdz smalkumam. Tās spēcina arī mūs un satuvina ar maģisko. Ceremonijas palīdz atcerēties mūsu pirmsākumu, mūsu cilts cilvēka saknes, atmodina savvaļas būtību un senčugudrību mūsos. Ceremonijas palīdz sakontaktēties ar to, kas bijis ilgi pirms mums un dzīvos vēl pēc mums. Pati metode un ceremonijas veids ir kā enkurs, kurš palīdz mums atgriezties un palikt šajā momentā. Kad prāts sāk ceļot apkārt, tad metode to atved atpakaļ šeit un #nbsp;tagad.
Praktisko padomu kastīte
- Lai sāktu tējas praksi, nevajag daudz. Pietiek ar nodomu, laiku un vietu un
bļodiņu ar tēju.
- Vēlams izvēlēties dabīgi audzētu tēju, kuras audzēšanā nav nodarīts pāri
ne planētai, ne fermeriem.
- Vismaz trīs klusumā izdzertas bļodiņas sniedz iespēju prātam apklust un
ķermenim sajust tējas enerģiju.
- Ja šī prakse uzrunā un ir vēlme tai nodoties un izpētīt dziļāk, iesaku
pievienoties @globalteahut kontam Instagram un izpētīt viņu plašo
piedoāvājumu sākot no ikmēneša tējas žurnāla, kurš nāk kopā ar īpašu
“dzīvo tēju”, līdz par online tējas kursiem. Tur pat var atrast grāmatas un
pat online žurnālu arhīvu ar rakstiem. Youtube video kolekcija arī var
noderēt!
- Ļauties, lai bļodiņa tējas padara tavu dienu un pasauli par labāku vietu!
Raksta autore: Līva Oliņa
Instagram: @livijswonders
Uzziniet vairāk: www.livaolina.com
